Paspēju! Paspēju uz trošu ceļu lejup, tad kafija veikalā bez pārdevēja, autobuss, vilciens, vēl divas pārsēšanās, un tas viss diezgan steidzīgi.
Mazliet baisi vakarā braukt uz sīkiem kalnu ciematiņiem, kur viesnīca tev it kā ir rezervēta, bet mazums kas var gadīties. Jo augstāk es braucu, jo mazāk moderni kļuva vilcieni. Durvis vērās vaļā ar rokturi, kas jāpagriež un jāpastumj, tablo ar pieturām vai pat vilciena un maršruta numura jau vairs nebija, soliņi kļuva šauri un cieti, bet pats vilciens — tukšs un grabošs. Kad vakarā izkāp starpstacijā, viss ir ciet (veikali te aizveras agri, ap kādiem 7–8, atkarībā no kantona), cilvēku maz, apgaismojums diezgan pieticīgs. Pilnīga sajūta, ka vietas te mežonīgas, un viskautkas var atgadīties. Lai gan tas, protams, visdrīzāk ir tikai mirāža, ko uzbūris nogurums un robežstāvokļa personības traucējumu iezīmes, aka emocionālā labilitāte.
Es te tā domāju, ka es ne tāpat vien raujos kaut kur tik viltīgi braukt bez tādas dižas vajadzības. Jā, forši ir necelties sešos (to neesmu darījis jau daudzus gadus), bet, iespējams, reālais iemesls ir cits. Mīt manī tāds avantūrists, kas alkst piedzīvojumu mūsu paredzamajā pasaulē. Kad tu kaut kur steidzies un tavs maršruts ir sarežģīts, tu it kā esi aizņemts ar kaut ko svarīgu — adrenalīns un dopamīns, un visas tās štelles. Un braukt velns zina kur naktī ir romantiski.
Aizbraucu normāli, lai gan kādās stundās trīs. Izgāju nelielā lietutiņā, aizklumburēju līdz naktsmītnei. Tur mani klerka vietā gaidīja uz galda nolikts planšetdators, taču drīz vien pienāca arī viņš pats. Interesanti, ka pasi viņš nepaprasīja, un vispār neko nepaprasīja, bet vienkārši iedeva milzīgu suvaldu atslēgu, kā filmās par 19. gadsimtu. Mūsu debilajā birokrātijā tu pats pildi nevienam nevajadzīgu papīreli. A jūs sakāt, šveicieši mīl kārtību. Acīmredzot kaut kā viņiem tā kārtība strādā arī bez stulbu anketu pildīšanas. A varbūt tas ir vienkārši tāpēc, ka viesnīca saucās franciski: "Vecā Butika Viesnīca Pie Ledāja Un Pasta". Butiks nozīmē patīkamu un maigu pieeju, bez papīrīšu pildīšanas.
Nopirkt paēst neko nepaspēju, jo man nebija keša. No ēdiena viesnīcas bārā bija atlikuši tikai divi tortes gabali un bezmaksas karameļu cepumi pie kafijas, bet numuriņā – vēl pārītis sagaidīšanas konfekšu. Ar to arī pavakariņoju.
